2020.gada 20. martā Senāta Civillietu departaments ir taisījis spriedumu lietā Nr. SKC-126/2020 (C33591916), ECLI:LV:AT:2020:0320. C33591916.14.S. Daudzas no šajā nolēmumā izteiktajām atziņām ir būtiskas zemes piespiedu nomas strīdos. Tiesa vērtējusi ierunas, kas parasti tiek celtas šādos strīdos - par zemes īpašnieka pienākumu vienoties un piedāvāt līguma noslēgšanu, par zemes nomas maksas apmēru, par zemes īpašnieka - fiziskas personas - prasījumu noilguma termiņu.
Bieži vien zemes īpašniekam tiek pārmests, ka prasība tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu vai šo tiesisko attiecibu nodibināšanu, un nomas maksas piedziņu ir celta novēloti, tādējādi pārkāpjot labas ticības principu (Civillikuma 1. pants). Ēku īpašnieki atsaucas uz prasījuma tiesību noilgums. Tas parasti tiek argumentēts ar apsvērumu, ka zemes lietotājs ir labticīgi paļāvies, ka zemes īpašnieks nomas maksu saņemt nav vēlējies vispār, tādējādi šo tiesību zaudējot.
Tāpat, neskatoties uz gandrīz vienveidīgo un pārliecinoši vienoto tiesu praksi jautājumā par zemes īpašnieka tiesībām cedēt savas prasījuma tiesības par vēl nesaņemto un pat ar rakstveida līgumu vai tiesas spriedumu nenoteikto zemes nomas maksu, gandrīz vai katrā strīdā, kurā zemes īpašnieks ir prasījuma tiesības cedējis (ar vai bez zemes gabala atsavināšanas), tiek celta ieruna, ka cesionārs nav tiesīgs lūgt tiesu noteikt nomas maksas, kas pienācās cedentam, apmēru, argumentējot, ka šāda tiesība nav cedējama.
Tāpat bieži vien izskan ne ar ko nepamatotas ierunas, ka zemes nomas maksa 6% apmērā gadā no zemes kadastrālās vērtības pienākas tikai personām, kas zemi atguvušas zemes reformas gaitā kā valsts papildus garantija vēsturiskajiem zemes īpašniekiem un to mantiniekiem, bet “pārpircējiem” pienākas mazāk, jo “ir zinājuši, ka pērk apgrūtinātu zemi”.
Šai sakarā Senāts savā 2020.gada 20. marta spriedumā lietā Nr. SKC-126/2020 (C33591916) ir izteicis šādas judikatūras atziņas un vērā ņemamus secinājumus:
Bieži vien zemes īpašniekam tiek pārmests, ka prasība tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu vai šo tiesisko attiecibu nodibināšanu, un nomas maksas piedziņu ir celta novēloti, tādējādi pārkāpjot labas ticības principu (Civillikuma 1. pants). Ēku īpašnieki atsaucas uz prasījuma tiesību noilgums. Tas parasti tiek argumentēts ar apsvērumu, ka zemes lietotājs ir labticīgi paļāvies, ka zemes īpašnieks nomas maksu saņemt nav vēlējies vispār, tādējādi šo tiesību zaudējot.
Tāpat, neskatoties uz gandrīz vienveidīgo un pārliecinoši vienoto tiesu praksi jautājumā par zemes īpašnieka tiesībām cedēt savas prasījuma tiesības par vēl nesaņemto un pat ar rakstveida līgumu vai tiesas spriedumu nenoteikto zemes nomas maksu, gandrīz vai katrā strīdā, kurā zemes īpašnieks ir prasījuma tiesības cedējis (ar vai bez zemes gabala atsavināšanas), tiek celta ieruna, ka cesionārs nav tiesīgs lūgt tiesu noteikt nomas maksas, kas pienācās cedentam, apmēru, argumentējot, ka šāda tiesība nav cedējama.
Tāpat bieži vien izskan ne ar ko nepamatotas ierunas, ka zemes nomas maksa 6% apmērā gadā no zemes kadastrālās vērtības pienākas tikai personām, kas zemi atguvušas zemes reformas gaitā kā valsts papildus garantija vēsturiskajiem zemes īpašniekiem un to mantiniekiem, bet “pārpircējiem” pienākas mazāk, jo “ir zinājuši, ka pērk apgrūtinātu zemi”.
Šai sakarā Senāts savā 2020.gada 20. marta spriedumā lietā Nr. SKC-126/2020 (C33591916) ir izteicis šādas judikatūras atziņas un vērā ņemamus secinājumus:
1.Civillikuma 2123.pants neuzliek pienākumu zemes īpašniekam mēģināt panākt vienošanos ar ēku (būvju) īpašniekiem par zemes nomu pirms prasības celšanas tiesā par zemes piespiedu nomas tiesisko attiecību konstatēšanu un parāda piedziņu.
2. Likums neaprobežo tiesas tiesības noteikt zemes nomas maksas apmēru par laiku līdz prasības celšanas dienai, kas citādi būtu pretrunā ar zemes piespiedu nomas būtību (pastāv uz likuma pamata) un noilguma institūta būtību, jo Civillikuma 2123.pants neregulē prasības noilgumu.
3. Zemes īpašnieka bezdarbība - ilgstoša zemes nomas maksas nepieprasīšana no būvju īpašniekiem, piespiedu nomas gadījumā - nevar tikt traktēta kā zemes nodošana ēku vai būvju īpašniekiem bezatlīdzības lietošanā jeb patapinājumā;
4. Ar likumu ir noteiktas gan zemes īpašnieka tiesības saņemt zemes nomas maksu, gan ēkas īpašnieku tiesības lietot zemi un pienākums veikt samaksu par lietoto nomas priekšmetu, kas nozīmē, ka svešas nekustamas lietas lietošanu, nedodot atlīdzību, likums neparedz.
5.Zemes nomas maksa 7,5 %gadā no zemes kadastrālās vērtības ir samērīga, taisnīga, patiesa un adekvāta atlīdzība par zemes nomu, kas atbilst normālām tiesiski ekonomiskām attiecībām valstī;
6.Neraugoties uz pastāvējušām zemes piespiedu nomas attiecībām, garāžu īpašnieki nav maksājuši atlīdzību par svešas zemes lietošanu, kas līdz ar to aizskar zemes īpašnieka tiesības uz īpašumu. Tātad celtās prasības mērķis vērsts uz to, lai, tiesai nosakot zemes nomas būtiskās sastāvdaļas (Civillikuma 2124.pants) un piedzenot no atbildētājiem izveidojušos parādu, panāktu zemes īpašnieka tiesību aizskāruma novēršanu.
7.Brīdī, kad zemes īpašniece cedēja prasījuma tiesības prasītājai Civillikuma 1895.pantā noteiktais desmit gadu noilguma termiņš attiecīgajam prasījumam par zemes nomas maksas noteikšanu un parāda piedziņu vēl nebija iestājies.
2. Likums neaprobežo tiesas tiesības noteikt zemes nomas maksas apmēru par laiku līdz prasības celšanas dienai, kas citādi būtu pretrunā ar zemes piespiedu nomas būtību (pastāv uz likuma pamata) un noilguma institūta būtību, jo Civillikuma 2123.pants neregulē prasības noilgumu.
3. Zemes īpašnieka bezdarbība - ilgstoša zemes nomas maksas nepieprasīšana no būvju īpašniekiem, piespiedu nomas gadījumā - nevar tikt traktēta kā zemes nodošana ēku vai būvju īpašniekiem bezatlīdzības lietošanā jeb patapinājumā;
4. Ar likumu ir noteiktas gan zemes īpašnieka tiesības saņemt zemes nomas maksu, gan ēkas īpašnieku tiesības lietot zemi un pienākums veikt samaksu par lietoto nomas priekšmetu, kas nozīmē, ka svešas nekustamas lietas lietošanu, nedodot atlīdzību, likums neparedz.
5.Zemes nomas maksa 7,5 %gadā no zemes kadastrālās vērtības ir samērīga, taisnīga, patiesa un adekvāta atlīdzība par zemes nomu, kas atbilst normālām tiesiski ekonomiskām attiecībām valstī;
6.Neraugoties uz pastāvējušām zemes piespiedu nomas attiecībām, garāžu īpašnieki nav maksājuši atlīdzību par svešas zemes lietošanu, kas līdz ar to aizskar zemes īpašnieka tiesības uz īpašumu. Tātad celtās prasības mērķis vērsts uz to, lai, tiesai nosakot zemes nomas būtiskās sastāvdaļas (Civillikuma 2124.pants) un piedzenot no atbildētājiem izveidojušos parādu, panāktu zemes īpašnieka tiesību aizskāruma novēršanu.
7.Brīdī, kad zemes īpašniece cedēja prasījuma tiesības prasītājai Civillikuma 1895.pantā noteiktais desmit gadu noilguma termiņš attiecīgajam prasījumam par zemes nomas maksas noteikšanu un parāda piedziņu vēl nebija iestājies.
Pilns anonimizēts Senāta 2020.gada 20. marta spriedums lietā Nr. SKC-126/2020 (C33591916) ir atrodams portālā manastiesas.lv. Tiesas nolēmuma datnes lejupielāde iespējama arī saitē https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/408419.pdf
RSS Feed
