2020.gada 20. martā Senāta Civillietu departaments ir taisījis spriedumu lietā Nr. SKC-126/2020 (C33591916), ECLI:LV:AT:2020:0320. C33591916.14.S. Daudzas no šajā nolēmumā izteiktajām atziņām ir būtiskas zemes piespiedu nomas strīdos. Tiesa vērtējusi ierunas, kas parasti tiek celtas šādos strīdos - par zemes īpašnieka pienākumu vienoties un piedāvāt līguma noslēgšanu, par zemes nomas maksas apmēru, par zemes īpašnieka - fiziskas personas - prasījumu noilguma termiņu.
Bieži vien zemes īpašniekam tiek pārmests, ka prasība tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu vai šo tiesisko attiecibu nodibināšanu, un nomas maksas piedziņu ir celta novēloti, tādējādi pārkāpjot labas ticības principu (Civillikuma 1. pants). Ēku īpašnieki atsaucas uz prasījuma tiesību noilgums. Tas parasti tiek argumentēts ar apsvērumu, ka zemes lietotājs ir labticīgi paļāvies, ka zemes īpašnieks nomas maksu saņemt nav vēlējies vispār, tādējādi šo tiesību zaudējot.
Tāpat, neskatoties uz gandrīz vienveidīgo un pārliecinoši vienoto tiesu praksi jautājumā par zemes īpašnieka tiesībām cedēt savas prasījuma tiesības par vēl nesaņemto un pat ar rakstveida līgumu vai tiesas spriedumu nenoteikto zemes nomas maksu, gandrīz vai katrā strīdā, kurā zemes īpašnieks ir prasījuma tiesības cedējis (ar vai bez zemes gabala atsavināšanas), tiek celta ieruna, ka cesionārs nav tiesīgs lūgt tiesu noteikt nomas maksas, kas pienācās cedentam, apmēru, argumentējot, ka šāda tiesība nav cedējama.
Tāpat bieži vien izskan ne ar ko nepamatotas ierunas, ka zemes nomas maksa 6% apmērā gadā no zemes kadastrālās vērtības pienākas tikai personām, kas zemi atguvušas zemes reformas gaitā kā valsts papildus garantija vēsturiskajiem zemes īpašniekiem un to mantiniekiem, bet “pārpircējiem” pienākas mazāk, jo “ir zinājuši, ka pērk apgrūtinātu zemi”.
Šai sakarā Senāts savā 2020.gada 20. marta spriedumā lietā Nr. SKC-126/2020 (C33591916) ir izteicis šādas judikatūras atziņas un vērā ņemamus secinājumus:
Bieži vien zemes īpašniekam tiek pārmests, ka prasība tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu vai šo tiesisko attiecibu nodibināšanu, un nomas maksas piedziņu ir celta novēloti, tādējādi pārkāpjot labas ticības principu (Civillikuma 1. pants). Ēku īpašnieki atsaucas uz prasījuma tiesību noilgums. Tas parasti tiek argumentēts ar apsvērumu, ka zemes lietotājs ir labticīgi paļāvies, ka zemes īpašnieks nomas maksu saņemt nav vēlējies vispār, tādējādi šo tiesību zaudējot.
Tāpat, neskatoties uz gandrīz vienveidīgo un pārliecinoši vienoto tiesu praksi jautājumā par zemes īpašnieka tiesībām cedēt savas prasījuma tiesības par vēl nesaņemto un pat ar rakstveida līgumu vai tiesas spriedumu nenoteikto zemes nomas maksu, gandrīz vai katrā strīdā, kurā zemes īpašnieks ir prasījuma tiesības cedējis (ar vai bez zemes gabala atsavināšanas), tiek celta ieruna, ka cesionārs nav tiesīgs lūgt tiesu noteikt nomas maksas, kas pienācās cedentam, apmēru, argumentējot, ka šāda tiesība nav cedējama.
Tāpat bieži vien izskan ne ar ko nepamatotas ierunas, ka zemes nomas maksa 6% apmērā gadā no zemes kadastrālās vērtības pienākas tikai personām, kas zemi atguvušas zemes reformas gaitā kā valsts papildus garantija vēsturiskajiem zemes īpašniekiem un to mantiniekiem, bet “pārpircējiem” pienākas mazāk, jo “ir zinājuši, ka pērk apgrūtinātu zemi”.
Šai sakarā Senāts savā 2020.gada 20. marta spriedumā lietā Nr. SKC-126/2020 (C33591916) ir izteicis šādas judikatūras atziņas un vērā ņemamus secinājumus:
RSS Feed
